Kamēr Vien Mēs Esam

Saule riet, bet nenoriet. Rīga mieg, bet neaizmieg man līdzās, Man līdzās. Tālu prom mēs varam skriet, bet vārdus, Kuros atzīties, tik dzirdam, Ja mīlam. Un ikreiz Vārdi vējā man pie tevis atnesīs rītus, Bet līdz tam Ļauj man vēlreiz atzīties, laikā apstāties. Kamēr vien mēs esam, no jauna satikties. Tavos tīklos sapīties, lietu vēdzē ties. Kamēr vien mēs esam. Kamēr vien mēs esam. O-o-o. o-o. O, o-o-o. Saule riet, bet nenoriet. Jūrā mūsu sāpes brien, lai zīda Mēs šķīstam. Sniedz man roku, neaizsiedz un starp mums klusums Skries. Mēs zinām, ka Mīlam. Un ikreiz Vārdi vējā man pie tevis atnesīs rītus, Bet līdz tam Ļauj man vēlreiz atzīties, laikā apstāties. Kamēr vien mēs esam, no jauna satikties. Tavos tīklos sapīties, lietu vēdzē ties. Kamēr vien mēs esam. Kamēr vien mēs esam. Kamēr vien mēs esam. O-o-o, o-o-o, o-o-o, O-o-o. Un ikreiz Vārdi vējā man pie tevis atnesīs Rītus, bet līdz tam ļauj man vēlreiz atzīties, Laikā apstāties. Kamēr vien mēs esam, no jauna satikties. Tavos tīklos sapīties, lietu vēdzē ties. Kamēr vien mēs esam. Kamēr vien mēs esam. Ļauj man vēlreiz atzīties, laikā apstāties. Kamēr vien mēs esam, no jauna satikties. Tavos tīklos sapīties, lietu vēdzē ties. Kamēr vien mēs esam. Kamēr vien mēs esam. Kamēr vien mēs esam.